Tātad, mēs turpinām iet uz Daugavpili. Līksna jau aizmugurē, toties priekšā ir ledus iešana. Es gan aizilguma dēļ visu esmu aizmirsis, atceros tikai to, ka viss bija nereāli forši. Es nemaz nedomāju, ka iet kājām, un turklāt vēl ne vasarā, var būt forši, bet te bija manu labāko velobraucienu līmenī.
Tāda upīte mums nebūtu šķērslis, bet uz to pusi mums nevajag
Pat garlaicīgi, nav ne jālec, ne jābrien
Kociņš
Bet te gan jālec, ko Visla arī dara
Un Oļegs arī
Kaut kā aizlēca, burtiski gāžas bezdibenī
Bet draugi vienmēr pastieps nūju vajadzīgajā brīdī
Tas tā, nevis lēciens, bet lidošana
Pārāk jau nu sekls tas strautiņš
Pagaidu
Plata mana dzimtā upe
Daudz tajā (tas ir, blakus) koku
Izkliedējās
Tādi cilvēki var visu
Pat plunčāties līdz potītēm zāles-dubļu zampā
